Lopiem tik vēlīgu mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar krastmalas līkumu.
Ai, kā sirds saimniekam līksmībā kratījās
Kad manā augšanā ilgi viņš skatījās
Saņemot jūlija tveici un sausumu
Vezumi pazuda manī ar gausumu.
Tagad vēl savu es atminos krāvēju
Pļavā uz paugura ilgi es stāvēju.
Tiem nu tik vēlīgu
Mani kā sīkumu
Ūdeņi aiznes gar
Krastmalas līkumu.
Gani, kas lopus še
Vasarā ganīsiet
Pieminiet mani ja vietu šo manīsiet.
Ozols vecs vēroja pieri tik krokainu
Vēderu manējo lielu un spokainu.
Kūtīs reiz lopiņi saņems kā svētdienu
Zāļu un ziedlapu garšīgo ēdienu.
Ak tik vēlīgu ūdeņi nes
Mani kaut kur Kā sīkumu
Gani kas te rīt ganīsiet
Pieminiet mani, mani pieminiet.
